Gūgle man saka, ka objekts ir aiz sētas. Sauc - Red Star Train Graveyard. Bet kā tur tikt iekšā? Ko lai dara - ja reiz sēta, tad sēta. Gāju gar to, skaitot durvis ar koda un bezvadu slēdzenēm, kā arī taciņas uz sētu, kas acīmredzami ne jau tāpat vien iemītas.
Pēc pusstundas ložņāšanas attapos apskatīties rakstu brīnišķīgajā neformātu ceļojumu vietnē Atlas Obscura, pēc kuras es vadījos. Parasti es izlasu tikai pāris rindkopas, jo kāpēc man vajag vairāk, tāpat visu ieraudzīšu. (Patiesībā vienkārši neesmu spējīgs izlasīt garāku tekstu). Šoreiz šis princips izspēlēja ar mani ļaunu joku. Izrādījās, ka šī tvaika lokomotīvju noliktava nepavisam nav muzejs, bet gan industriālā zona. Tajā bez cehiem glabājas arī pagātnes lauskas padomju tvaika lokomotīvju, parasto lokomotīvju un vagonu veidolā. Tikt tur iekšā var tikai darīšanās un ar dokumentiem.
Vai arī, kā iesaka vietne, naktī uz svētdienu līst pāri sētai. Bet kā? Tagad ir diena, mans svars nav derīgs akrobātikai, teiksim godīgi. Forma ir labāka nekā pirms gada, bet arī nekas spīdošs.
Un vienalga, vēnās mutuļo kafija un piedzīvojumu gars. Jāmeklē variks. Novērtēju visas gatavās pieejas un sapratu dažas lietas. Vienā stūrī karājas kamera, tur nedrīkst. Otrā - cehs, izskatās strādājošs, arī nedrīkst. Daudzās vietās dzeloņstieples, un vispār nekā.
Toties sēta no ārpuses ir rievota, un uzrāpties pa to ir vienkārši. Bet lūk no iekšpuses - gluda. Bet! Nepazīstami cīņu biedri no tās puses ir palikuši apakšā ķieģeļus un riepas, lai tiktu ārā no slazda. Tas priecē. Bet ne tik daudz, lai tas būtu pavisam viegli. Man tā jau viena no nopirktajām čībām izkrita, kamēr klīdu gar sētu. Labi vismaz, ka atradu to, kamēr šurpu turpu vazājos.
Izsvēris riskus, plusus un mīnusus, es sapratu, ka šajā brīdī netikšu galā ar kvestu, un ir jāatkāpjas. Iespējams, ja liktenis mani te atvedīs vēlreiz, būšu labāk sagatavots un varēšu atkārtot mēģinājumu. Pie tā arī paliku. Gāju uz platformu gaidīt vilcienu atpakaļ, par laimi, tie kursē bieži. Diemžēl atklāju, ka biļeti var nopirkt tikai stundu pirms vilciena, ne vēlāk. Nogulēju īsto mirkli, un atkal nāksies braukt par zaķi, velns parāvis!
Drusku nervozi, bet es tiku galā ar to, lai atgrieztos stacijā. Tur man vajadzēja gaidīt citus cvargus, lai kopā dotos karsēties un atmirkt.